Vienības gatvē 57 ilgus gadus dzīvoja divas literātu – Viļa Plūdoņa un Jāņa Visvalža Lejenieka – ģimenes. Šobrīd nams formāli pārgājis no Atgāzenes apkaimes uz Torņakalnu. Izmaiņas ieviesa 20. gs astoņdesmitajos gados uzbūvētā K.Ulmaņa gatve (būvēšanas laikā E.Tēlmaņa gatve), kas daļēji pāršķēla Vienības gatves posmu un pilnībā Dīķa un Dzelzceļa ielas. Atgāzenes ziemeļu daļas robeža jaunajā dalījumā pārcēlās no Robežu ielas uz K.Ulmaņa gatvi.

Vēsture

Latvijai nozīmīgu personību, brāļu Viļa Plūdoņa un Jāņa Visvalža Lejenieka  ģimenes 20. Gadsimta 20.-20. gados  apdzīvoja māju Torņakalnā Jelgavas šosejā 33a.

No visiem Lejenieku ģimenes brāļiem, Vilim ar jaunāko brāli Jāni bija vissirsnīgākās attiecības un cieša saikne līdz mūža galam. Bērnībā abiem bija kopīgas gan spēles brīvā dabā dzimtajās mājās “Lejeniekos” Mēmeles krastā, gan pirmos sacerējumu dzejā un prozā novērtēšana. Jaunības gados abi bieži dalījās vēstulēs par mācībām, darbu un emocionāliem pārdzīvojumiem. Jānis nekad neatteica Vilim arī finansiālu palīdzību grūtos brīžos. Vēlāk, Latvijas brīvvalsts laikā abu ģimeņu dzīves ritēja līdzās Torņkalna mājā, kur abās ģimenēs auga kupls bērnu pulciņš.

Par Torņakalna mājā pavadīto  laiku spilgtas atmiņas  saglabājušās dzejnieka Viļa Plūdoņa dēlam Varimantam. Pirmajā stāvā atradās Plūdoņu ģimenes dzīvoklis, kurā  tajā bija Plūdoņa darbistaba, guļamistaba, meiteņu istaba, zēnu istaba, ēdamistaba un veranda. Otrajā stāvā dzīvoja Jāņa Lejenieka ģimene, 30. gadu beigās to apdzīvoja Plūdoņa meita Antra ar savu ģimeni. “Starp māju un kaimiņa sētu, kur atradās Krēgera īpašums, spēlējām voleju, Bumba vienmēr krita pāri žogam viņa sakņu dārzā, un tad viņš gribēja to apķīlāt. Tad brāļi cēla tādu drāšu pinumu augstāk, kādus sešus metrus augstu, lai bumba pāri nekristu. Mēs spēlējām voleju, mēs bijām liela ģimene. Augšā dzīvoja brālēns un divas māsīcas, otrā gala dzīvoja Skujas kundze ar dēlu, no Krēgera mājas vēl atnāca Arvīds, mūsu gadagājuma zēns un iznāca pilnas komandas – seši katrā pusē. Tagad skatījos, kur sešiem cilvēkiem vieta bijusi! Mēs spēlējām līdz vēlai tumsai.” (Pēc Varimanta Plūdoņa atmiņām).

No kreisās: Jānis Visvaldis Lejenieks, Vilis Plūdons 20. gadsimta 30. gadu sākumā.

Dzejnieku Plūdoni Torņakalna mājiņā bieži apciemoja draugi – kultūras nozares pārstāvji, kuri atmiņās raksturojuši gan dzejnieka mājas apkārtni, gan viņa paša kolorīto personību.

“Plūdonim pie mājas bija mazs dārzs ar dažiem augļu kokiem, sakņu dobēm, mazām zālainām apmalēm. Tas no ielas puses ar savu zaļumu vasarās aizsedza nelielo mājiņu. Dzejnieks pats ar grāmatu rokā cēli staigāja pa dārza mazo taciņu no viena gala uz otru, tērpies izejamā uzvalkā, ar krāšņu mākslinieka kaklasaiti, baltu panamas platmali galvā, kādu viņu redzam uz vairākām ģīmetnēm – staigāja un patētiski deklamēja savas jaunākās dzejas.” (Pēc Kārļa Egles atmiņām)

Vilis Plūdons (1874 – 1940)

Dzejnieks, rakstnieks un skolotājs Vilis Plūdons (1874 – 1940) latviešu literatūrā pazīstams kā dzejas formas un stila meistars, viens no izcilākajiem dabas liriķiem, izkopis poēmas un balādes žanru, rakstījis arī patriotisko un bērnu dzeju. Dzejnieks kļuva slavens ar spilgtu traģēdijas žanra dzejojumu “Rekviēms” un poēmām “Atraitnes dēls”, “Uz saulaino tāli”. Sarakstījis nozīmīgus intuitīvisma darbus “Baigi” un “Rēgi” un poēmu ritmizētā prozā “Fantāzija par puķēm”. Savā dzejā atainojis I Pasaules kara šausmas un bēgļu dzīves ainas. Plūdons pazīstams arī kā daudzu patriotisku dzejoļu autors, labākie no tiem apkopoti  krājumā “No nakts līdz rītam”. Plūdons daudz dzejoļu veltījis dabas lirikai. Latviešu literatūrā Plūdons pazīstams arī kā viens no izcilākajiem bērnu dzejas autoriem. Viņa dzīves laikā izdoti 39 dzejas un prozas darbu krājumi.

Vilis Plūdons bija precējies un pēc neilga laika izšķīries ar skolotāju Otīliju Kuču, viņiem bija divi dēli: Tālivaldis un Emīls. Plūdoņa otrajā laulībā ar Elfrīdu Konstanci Melbārdi piedzima  astoņi bērni: Vaida, Antra, Ināra, Vilmārs, Druvenalds, Dainuvīte, Ilizāna un Varimants.

Viļa Plūdoņa un Jāņa Lejenieka bērni Torņakalnā ap 1923. gadu.
No kreisās: Vilmārs, Lauma, Rūta, Antra, Druvenaldis, Vaida un Ināra.

Gandrīz 40 sava mūža gadus Vilis Plūdons pavadīja skolotāja darbā. 1934. gadā Vilis Plūdons apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni un 1938. gadā saņēmis Tēvzemes balvu. Miris 1940. gada 15. janvārī, apglabāts Bauskas novada Ceraukstes pagasta Plūdoņa kapos.

Jānis Visvaldis Lejenieks (1876 – 1938)

Viļa Plūdoņa brālis Jānis Lejenieks pēc izglītības un profesijas bija ārsts. Mācījies Pēterburgas 3. ģimnāzijā, studējis medicīnu Tērbatas universitātē (1902-08). Bijis ārsts Saikavā, arī Jaungulbenē un Rīgā, vēlāk Dunavā, kur vadījis arī aptieku.

Ārsts Jānis Lejenieks rakstījis arī par savu tiešo specialitāti medicīnu, un viņa plašākais darbs ir atzinīgu vērtējumu guvusī 1926. gadā publicētā grāmata “Veselā un slimā sirds un viņas kopšana”

Literāro darbību Jānis Lejenieks uzsācis 19. gadsimta 90. gados,  parakstījies ar pseidonīmu Visvaldis (arī Visvalds) nodarbojies ar dzejas tulkošanu un atdzejošanu. Savukārt 20. gs. sākumā periodikā J. Lejenieks publicēja savus pirmos prozas stāstus – “Viesības” 1903. gadā un “Rudens lapas” 1905. gadā. Vēlāk viņš sarakstīja arī vairākas lugas – 1914. gadā tika sarakstīta un Rīgas Jaunajā teātrī iestudēta J. Lejenieka luga “Bērzgaliešos”, ko Teodors Zeiferts savā 1955. gadā izdotajā Latviešu rakstniecības vēsturē ir labi novērtējis kā sacerējumu ar labu valodu un raitiem dialogiem par lauku ļaužu reālistiski tēlotu dzīvi; par 1905. gada notikumiem 1922. gadā tika sarakstīta luga “Vētra”, bet 1923. gadā drāma “Vecais Vīcups”.

Jānis Lejenieks bija precējies ar Mariju Sokolovsku no Kuldīgas (1890-1974, viņiem piedzima trīs bērni: Videvuds, Rūta un Lauma.

Pēc aiziešanas mūžībā 1938. gada augustā J. Lejenieks ir apglabāts Torņakalna kapos Rīgā. Vilis Plūdonis mirušajam brālim veltīja elēģiju “Pēdējais sveiciens brālim”, ko nolasīja kapos pie aizgājēja zārka 1938. gada 11. augustā. Jāpiebilst, ka jau 1899. gadā, kad J. Lejnieks pirmo reizi bija smagi slims un cerības uz atlabšanu tikpat kā bija zudušas, dzejnieks brālim veltīja sacerēto “Rekviēmu”.

Uzziņas materiālus sagatavoja Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže.

Torņakalna un Atgāzenes apkaimju iniciatīvas biedrība ir sagatavojusi priekšlikumu izveidot piemiņas plāksni. Kopš 2026. gada 29. aprīļa pie žoga ir piestiprināts šīs plāksnes prototips.